Mārtiņš Odobērs, “Lexu AI” dibinātājs un izpilddirektors

Pirms diviem gadiem ar komandu sākām risināt tieši šo problēmu Latvijas juridiskajā jomā – kā panākt, lai mākslīgais intelekts (MI) jurista darbā sniegtu patiesu atbildi, ne pārliecinošu izdomāšanu. Šodien, kad mūsu izveidotā platforma ir integrēta Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes studiju procesā un to ikdienā lieto advokātu biroji, kā arī valsts pārvaldes iestādes – arvien vairāk pārliecinos, ka problēma nav tehnoloģijā. Mēs nereti atpaliekam izpratnē par to, kā to lietot.

Pirms dažiem gadiem profesionāļi bija tie, kuri prata atrast pareizo informāciju. Šodien arvien svarīgāk kļūst saprast, vai atrastā informācija vispār ir pareiza. Tā vairs nav tālā nākotne – tā ir mūsu realitāte. Ārsts, kurš paļaujas uz MI bez izpratnes par tā robežām, apdraud pacienta veselību. Žurnālists, kurš pārpublicē MI ģenerētu saturu bez faktu pārbaudes, kļūst par dezinformācijas izplatītāju. Savukārt jurists, kurš akli uzticas MI ģenerētiem argumentiem bez atsauču pārbaudes, riskē ar klienta likteni – diemžēl jāatzīst, ka tas notiek biežāk, nekā gribētos domāt.

Citiem vārdiem sakot – agrāk skolās mācīja meklēt atbildes. Tagad jāiemāca arī pateikt: “Šī atbilde izklausās gudra, bet es tai neticu.”

Praksē esam redzējuši vienu ļoti bīstamu lietu – MI kļūdās nevis muļķīgi, bet pārliecinoši. Un tieši tāpēc cilvēki tam notic. Un tieši tas ir visbīstamākais. Neviens netic acīmredzamām muļķībām. Cilvēki notic tam, kas izklausās gudri, loģiski un pārliecinoši. Pat tad, ja tas ir nepareizi. Tieši šī iemesla dēļ “Lexu AI” veidojām pēc cita principa – ja sistēma nevar atrast pierādījumu, tā nesniedz atbildi.

Atšķirība starp spēju izmantot MI un spēju kritiski pārbaudīt MI sniegto rezultātu ir izšķiroša. Baltijas jūras reģionā šo atšķirību jau sāk izprast arī valstiskā līmenī, taču pieejas dažkārt atšķiras.

Igaunija rīkojas sistēmiski un mērķtiecīgi

2025. gadā pēc prezidenta Alara Karisa iniciatīvas Igaunija uzsāka valsts mēroga programmu AI Leap (TI-Hüpe), kļūstot par vienu no pirmajām valstīm Eiropā, kas formāli ievieš MI pratību nacionālajā mācību programmā. ^[1]

Programma apvieno centralizētu piekļuvi vadošajiem MI izglītības rīkiem ar skolotāju profesionālo pilnveidi, skolu ieviešanas atbalstu un starpnozaru publiskās un privātās pārvaldības modeli. ^[4] Tās piecas prioritātes ir piekļuve, skolotāju apmācība, pedagoģiskā integrācija, drošība un datu aizsardzība, kā arī pētniecība.

Pirmais pilotgads sākās 2025. gada augustā un aptver visas 154 vispārējās izglītības skolas Igaunijā. Programmā iesaistījušies aptuveni 20 000 skolēnu 10. un 11. klasē un ap 4900 skolotāju. Kopš 2025. gada augusta vairāk nekā 60% skolotāju MI rīkus izmanto iknedēļā. ^[1] Svarīgākais ir tas, ka programmas mērķos tieši minēta ne tikai MI rīku lietošana, bet arī progresīvu MI un medijpratības prasmju attīstīšana kritiskās domāšanas un demokrātijas stiprināšanai. ^[2] Tas ir nošķīrums, ko Latvijā vēl neesam formulējuši nevienā politikas dokumentā.

Programmu finansiāli atbalsta gan valsts, gan privātais sektors. Kopējais pilotprojekta finansējums sasniedz 4 miljonus eiro. ^[3]

Somijā kritiskā domāšana par MI ir vecāka nekā pats ChatGPT

Somija nesāka domāt par kritisko domāšanu tikai tad, kad pasaulē parādījās ChatGPT. Patiesībā somi šo prasmi skolās attīsta jau vairāk nekā piecdesmit gadus – tas sākās ar medijpratības iekļaušanu skolu programmās, reaģējot uz televīzijas un radio ietekmi. Jaunākais mācību satura atjauninājums 2014. gadā, neilgi pēc Krimas aneksijas, jau ietvēra sociālo tīklu un viedtālruņu lietošanas kritisku izvērtēšanu. ^[6]

Somijas Nacionālās izglītības aģentūras (Aģentūra) 2025. gada programmā MI pratība ir integrēta visos izglītības līmeņos – no pirmsskolas līdz profesionālajai izglītībai. ^[8] Pirms tam notika ilgstošs sagatavošanās darbs: kopš 2024. gada pavasara Aģentūra un Izglītības ministrija sadarbībā ar pedagogiem, pētniekiem un nozares pārstāvjiem izstrādāja MI vadlīnijas visiem izglītības līmeņiem. ^[7] Vadlīniju pirmā daļa tika apspriesta 2024. gada rudenī, īpašu uzmanību pievēršot tam, kas ir MI, kādas ir tā kļūdas un neprecizitātes. Tas ir tieši tas jautājums, ko Latvijā vēl neviens nav sistemātiski uzdevis.

Latvija nav starta punktā – bet risks ir apstāties pusceļā

Būtu netaisnīgi teikt, ka Latvija neko nedara. Tieši otrādi – pēdējos gados ir sperti vairāki svarīgi soļi. Jautājums ir cits – vai ar tiem pietiks? Izglītības un zinātnes ministrija 2026. gada aprīlī uzsāka pirmo valsts mēroga mākslīgā intelekta iniciatīvu skolās, savukārt augstākajā izglītībā paredzēti vairāk nekā 33 miljonu eiro ieguldījumi digitalizācijā līdz 2029. gadam. ^{[9] [11]}

Arī universitātes jau eksperimentē ar jauniem risinājumiem. Rīgas Stradiņa universitāte pirmā Latvijā izstrādāja vadlīnijas MI izmantošanai studiju procesā,^[10] bet Latvijas Universitāte ir izstrādājusi vadlīnijas mākslīgā intelekta izmantošanai studiju procesā, nosakot, ka mācībspēki var atļaut vai ierobežot MI rīku izmantošanu atkarībā no kursa mērķiem, vienlaikus augstākajai izglītībai meklējot jaunus veidus, kā vērtēt studentu zināšanas ģeneratīvā MI laikmetā. ^[13]

Bijusī izglītības ministre Dace Melbārde uzsvēra: “Mūsu pieeja attīsta kritisko domāšanu, spriedumu un argumentācijas prasmes.” Tas ir pareizs formulējums. ^[9] Tomēr programma paredz ekspertu kopienas un “MI vadošo skolu tīkla” izveidi – 15 vispārizglītojošajās un piecās profesionālajās skolās. Tas ir tikai pirmais solis. Te, manuprāt, slēpjas galvenā problēma. Mēs daudz runājam par to, kā MI izmantot. Daudz mazāk runājam par to, kā pārbaudīt, vai tas nav kļūdījies.

To labi ilustrē Latvijas Radio raidījuma “Krustpunktā” diskusija “Kā augstskolas regulē MI izmantošanu studiju procesā?”, kurā piedalījās Latvijas Universitātes rektors Gundars Bērziņš, RSU Sociālo zinātņu fakultātes docētājs Klāvs Sedlenieks, Latvijas Studentu apvienības prezidente Luīze Monta Remese un Latvijas Bankas ekonomiste Ieva Opmane. Rektors Bērziņš precīzi formulēja galveno uzdevumu: “Kā panākt, ka students saprot un spēj iegūt kontekstuālo izpratni un pats analizēt tekstus. Tas ir vissarežģītākais, jo, ja tu vienmēr uzticies tam, kas tavā vietā visu ir apkopojis, tas nozīmē, ka tev nav iziets tradicionālais treniņš, lai saprastu, kā strādāt ar sarežģītiem tekstiem.”

RSU 2024. gadā izstrādāja pirmās vadlīnijas Latvijā par MI izmantošanu augstākajā izglītībā, taču tās ir ieteikuma rakstura resurss pasniedzājiem, nevis obligātas prasības studentiem. ^[10] Tas ir atzinīgi vērtejams solis, tomēr brīvprātīgas vadlīnijas nav tas pats, kas sistēmiska pieeja. Pozitīvi vērtējams arī tas, ka diskusija par MI izmantošanu augstākajā izglītībā Latvijā jau ir sākusies. To apliecina gan RSU vadlīnijas, gan Latvijas Radio raidījumā “Krustpunktā” izskanējusī diskusija starp augstskolu vadītājiem, mācībspēkiem un studentu pārstāvjiem. Tas nozīmē, ka problēma vairs netiek ignorēta. Tomēr ar diskusiju vien nepietiek. Nevienā Latvijas augstskolu bakalaura programmā – ne jurisprudencē, ne medicīnā, ne žurnālistikā, ne inženierzinātnēs – šobrīd nav obligāta kursa par MI radīto rezultātu kritisku izvērtēšanu. IZM 2025. gada janvārī paziņoja par 33,4 miljonu eiro ieguldījumu augstākās izglītības digitalizācijā līdz 2029. gadam. ^[11] Plānā paredzēti e-diplomi, elastīga kursu izvēle un digitālā infrastruktūra. Taču MI pratība kā obligāts studiju saturs tajā nav paredzēta.

Latvijā jau veidojas arī vietējie MI risinājumi ar augstu uzticamības līmeni. Piemēram, juridiskajā jomā mūsu uzņēmuma veidotā MI juridiskās izpētes platforma izstrādāta pēc principa, ka sistēma nesniedz atbildi, ja tai nav pārbaudāma avota. Tas parāda, ka Latvijā ir gan kompetence, gan tehnoloģiskā kapacitāte veidot atbildīgus MI risinājumus. Galvenais izaicinājums šobrīd ir panākt, lai šāda pieeja kļūtu par normu arī izglītībā.

Kāpēc starpība starp “izmantot” un “pārbaudīt” ir kritiska

Igaunijas pētnieki pirms “AI Leap” uzsākšanas veica valsts mēroga pētījumu. Rezultāts bija neērts: jau pirms programmas ieviešanas 64–90% skolēnu izmantoja komerciālos MI rīkus mācību darbā, bieži vien – lai ātrāk paveiktu uzdevumus. ^[5] Pētījumi rāda, ka nekontrolēta tehnoloģiju izmantošana var kavēt kritiskās domāšanas, koncentrēšanās un pašvadītas mācīšanās attīstību. Tas precīzi raksturo arī situāciju Latvijā – tikai bez pētījuma, kas to dokumentētu, un bez programmas, kas to risinātu.

Atšķirība starp “prot izmantot” un “prot pārbaudīt” ir ļoti konkrēta. Mēs ar šo problēmu sastapāmies tieši juridiskajā jomā. Pirms “Lexu AI” – jurists, kurš meklēja konkrētu tiesas nolēmumu publiski pieejamā datubāzē ar simtiem tūkstošu lietu, būtībā spēlēja atslēgvārdu loteriju – uzminēt pareizo frāzi vai pavadīt stundas, lasot neatbilstošus dokumentus. Risinājums nebija vienkārši “ielikt MI klāt” – risinājums bija iemācīt sistēmai atbildēt pamatoti, atsaucoties tikai uz pārbaudāmiem avotiem, un, ja pierādījuma trūkst, to tā arī pasacīt. Mums tas ir pamatprincips: ja MI atsakās sniegt atbildi, tas var būt tieši tikpat vērtīgi kā atbilde – tas nozīmē, ka konkrētais jautājums tiesu praksē vienkārši nav izskatīts. Vispārīgie MI rīki šādu disciplīnu nepazīst – tiem ir iebūvēta prasība vienmēr atbildēt, pat ja korektas atbildes pamata nav. Tieši šī atšķirība – starp rīku, kas atzīst savas zināšanu robežas, un rīku, kas vienmēr “izdomā” kaut ko ticamu – ir tā, ko skolās un augstskolās šodien neviens sistēmiski nemāca.

Lielākā kļūda būtu domāt, ka MI pratība nozīmē iemācīt skolēniem rakstīt labākus “promptus”. Patiesībā svarīgākā prasme ir spēt pateikt: šī atbilde ir pārliecinoša, bet nepareiza.

Docētājs Sedlenieks raidījumā “Krustpunktā” to ilustrēja ar spilgtu piemēru: “Mēs varam iedot studējošiem izlasīt grāmatu. Vai viņš viņu izlasīs? Diezgan liela iespēja, ka nē.” Teksta uztvere pazūd, jo studentam ir vienkāršāk paprasīt MI galvenās tēzes – un izlikties, ka grāmata lasīta. Tam pievienojas vēl dziļāka problēma, ko formulēja rektors Bērziņš: “MI konverģē uz visvairāk ticamo, vidējo, sagaidāmo atbildi.” Šis nozīmē ne tikai pelēcīgumu rakstu darbos, bet domāšanas homogenizāciju – visi studenti iekalst vienā un tajā pašā MI piedāvātajā redzējumā, neattīstot savu.

Raidījumā izskanēja arī pozitīvi piemēri. Latvijas Universitāte ir ieviesusi kontrolētu MI vidi visiem studentiem un pasniedzājiem, nodrošinot datu aizsardzību un nepieļaujot informācijas noplūdi ārpus universitātes sistēmas. Sākot ar nākamo gadu, noslēguma darbos tiks ieviesta obligāta teorētisko zināšanu mutiskā pārbaude, atzīstot, ka rakstiskais darbs vairs nav pietiekams zināšanu apliecinājums. Savukārt docētājs Sedlenieks atteicies no rakstiskajiem eksāmeniem pavisam: “Man ir mutiskais eksāmens, kurā es pārbaudu zināšanas diskusijas veidā.” Tomēr tās joprojām ir atsevišķu pasniedzēju un augstskolu iniciatīvas, nevis sistēmiska pieeja.

No savas pieredzes varu teikt – kopš mūsu kompānijas platforma ir integrēta LU Juridiskās fakultātes studiju procesā, mācībspēki novērojuši, ka studentiem ir pieaugusi interese par tiesu praksi, jo viņi MI izmanto izpētei, ne atbilžu kopēšanai. Šis ir tieši tas modelis, kas Latvijā jau strādā – jautājums ir, kāpēc tas nav obligāts visur.

Kā norādīja Latvijas Studentu apvienības prezidente Luīze Monta Remese: “Risks nav mākslīgais intelekts kā tāds – risks ir tas, ka mēs vēl neesam atraduši veidu, kā pārbaudīt studējošo zināšanas MI laikmetā.” Kamēr šī problēma netiks risināta sistēmiski, individuālas iniciatīvas paliks izņēmums, nevis standarts.

Latvija jau šodien var spert trīs konkrētus soļus. Pirmais – paplašināt MI programmu skolās, nosakot mērāmu kompetences standartu: ne tikai “atbildīga MI lietošana”, bet arī spēja identificēt un izvērtēt MI radīto rezultātu kļūdas un ierobežojumus. Otrais – IZM 33,4 miljonu eiro augstākās izglītības digitalizācijas programmā iekļaut prasību, ka studijās MI rezultātu kritiskā izvērtēšana kļūst par obligātu studiju saturu. Trešais – veikt nacionālu pētījumu par studentu faktisko MI izmantošanu, tāpat kā to darīja Igaunija pirms “AI Leap” ieviešanas. Politikas lēmumiem jābalstās datos, nevis pieņēmumos.

Digitālā pratība 2026. gadā vairs nenozīmē tikai spēju izmantot rīku. Tā nozīmē spēju kritiski izvērtēt tā radīto rezultātu. Un šī prasme ir apgūstama, izmērāma un politiski attīstāma – ja vien mēs to spējam formulēt kā prioritāti. Labā ziņa ir tā, ka Latvijai šoreiz nav jāsāk no nulles. Daudzi nepieciešamie elementi jau pastāv – universitāšu iniciatīvas, pirmās valsts programmas un vietēji izstrādāti MI risinājumi. Atliek tos savienot kopīgā sistēmā. Pirms divdesmit gadiem digitāli prasmīgs cilvēks bija tas, kurš prata atrast informāciju internetā. Šodien digitāli prasmīgs cilvēks ir tas, kurš spēj atšķirt patiesību no pārliecinošām muļķībām.

‍

Avoti un atsauces

[1] e-Estonia (2026). AI Leap Initiative

[2] European Commission, Education and Training Monitor 2025 – Estonia

[3] e-Estonia Briefing Centre (2025). AI Leap 2025: Estonia sets the standard for AI in education

[4] Regulations.AI (2026). AI Leap – full programme documentation

[5] Frontiers in Education (2025). Student engagement with AI tools in learning

[6] Euronews (2025). Finland’s war on fake news starts in schools

[7] Cedefop / ReferNet (2025). Developing AI guidelines for teaching and learning: Finland

[8] Faktabaari (2025). AI literacy frameworks for teachers – Finland

[9] IZM (2026). Latvia launches national AI program in schools

[10] RSU (2024). RSU develops first guidelines in Latvia for the use of AI in higher education

[11] IZM (2025). Latvia’s Universities and Colleges to Implement Study Solution Modernization

[12] OECD (2025). Progress in Implementing the EU Coordinated Plan on AI – Latvia Country Note

[13] Mākslīgais intelekts LU

Atsauce uz raidījumu: “Kā augstskolas regulē MI izmantošanu studiju procesā? | Krustpunktā”, Latvijas Radio. Piedalās: LU rektors Gundars Bērziņš, RSU docētājs Klāvs Sedlenieks, Latvijas Studentu apvienības prezidente Luīze Monta Remese, Latvijas Bankas ekonomiste Ieva Opmane.

‍

‍